Vīnogu stādu audzēšana

Vīnogas ir vissenākie zināmie ziedaugi uz Zemes. Savvaļā vīnkoks aug upju ielejās, mitros, kokiem apaugušos krastos. Vīnkoka stumbrs ir vītenis, kas ir liānai līdzīgs kāpelētājs, kas tiecas uz labi apspīdētu saules vietu, kur attīstīt ziedus un ogas. Stumbra un zaru garums var sasniegt vairākus metrus.

Vīnogas ir daudzgadīga kultūra, kura mūža ilgums var sasniegt 60 un vairāk gadu. Vīnkokam piemīt izteikta polaritāte – spēcīga galotnes dzinumu augšana garumā un sakņu attīstīšanās dziļumā un plašumā. Tādēļ vecākiem vīnkokiem novērojami kaili stumbri. Ja nepieciešams atjaunot sānzarus, stumbru apgriež vai noloka uz leju. Tomēr jāņem vērā, ka stumbru nedrīkst apgriezt pārlieku īsu – tas būs spēcīgs šoks auga saknēm. 


Vīnoga ražo uz jaunajiem – viengadīgajiem – dzinumiem, tāpēc vēlams vīnkoku apgriezt regulāri. Vīnogu ziedi parasti ir pašapputes, bet mēdz būt arī vīnogu šķirnes, kurām ziedi ir tikai sievišķie. Tādā gadījumā blakus jāstāda šķirne ar divdzimumu ziediem. Vīnogu ziedu apputeksnēšanās notiek, ja gaisa temperatūra ir virs 15° C, bet, ja tā pārsniedz 30° C, tad apputeksnēšanās vairs nenotiek.
Vīnkokam ir plaša un sazarota sakņu sistēma. Latvijas augsnē tās sasniedz 1–2 metrus. Viengadīgās, tievās un īsās saknes ir barības vielu absorbētājas (uzsūcas), šīs saknes rudenī atmirst vai pārveidojas par vadošajām saknēm. Pavasarī ātri izaug jaunas sakņu galotnes, kuras turpina uzsūkšanas procesu. Tā vīnkoka saknes ar gadiem attīstās un aug plašumā un dziļumā, tāpēc, stādot vīnogu, jāsaprot, kādu teritoriju tai atvēlēsit gan zem zemes, gan virs tās. Vīnkoka saknes ir jutīgas pret aukstumu. Pavasarī, augsnes temperatūrai sasniedzot 8° C, sakņu darbība atsākas. Rudenī, augsnes temperatūrai saglabājoties virs 10° C, saknes turpina attīstīties, neraugoties uz to, ka salnu ietekmē lapas jau nobirušas. Vīnkokam raksturīgs ir visu augošo daļu lielais augšanas spēks. Vīnkoka saknēm ir spēcīgas uzsūkšanas spējas, it īpaši pavasara sulu laikā – šajā laikā no neapdzijušām zaru griezuma vietām vīnogulājs sulo, tādēļ iesakām galveno vīnogu formēšanu veikt rudenī pēc ražas novākšanas līdz sala iestāšanās laikam, lai vīnoga paspēj sadziedēt griezumu brūces un paspēj sagatavoties nākamajai ražas sezonai.

Vīnogu stādu mēslošana

Slāpekli (N) saturošais mēslojums

  Pēc aukstas un bargas ziemas vīnogai svarīgs ir slāpekli (N) saturošs mēslojums, jo tad augs ir novārdzināts un tam nepieciešams spēks. Uz kūtsmēsliem vēlams uzbērt purva kūdru, lai tajos esošais slāpeklis nezustu.
  No minerālmēsliem plaši pazīstams amonija nitrāts (NH4NO3), ko var izmatot gan sausā veidā, iestrādājot augsnē 10 g uz vienu vīnkoku, gan šķīdumā, jo konkrētais minerālmēsls labi šķīst ūdenī. 

  Aprīlī un maijā, kad strauji aug dzinumi, mēslojums ir īpaši noderīgs, tad var izmantot arī nezāļu vircu, ko pagatavo no nezālēm, tās raudzējot. Pieber mucu ar nezālēm, tās nepieblīvējot, virsū lej ūdeni ar domu, lai rūgšanas procesā šķidrumam pietiek vieta un tas nekāpj pāri trauka malām. Trauku pārsedz ar sietu vai brīvu vāku (hermētisks neder). Rūgšana turpinās aptuveni divas nedēļas, vircu vēlams katru dienu apmaisīt. Kad šķidrums kļuvis tumšs un rūgšana beigusies, tas ir gatavs lietošanai. Vircu laistīšanai šķaida 1:5, bet miglošanai izmanto 1:7.

  Jāatceras, ka slāpekli saturošos mēslojumus lieto līdz 1. jūlijam.

Fosfors (P)

Fosfors palīdz

  • ātrāk pārkoksnēties dzinumiem;
  • labāk veidoties sakņu kamolam;
  • labāk apputeksnēties ziediem;
  • palielina ogās cukura daudzumu.

Ja trūkst fosfora:

  • vīnogām samazinās ziemcietība;
  • dzinumi un lapas aug vājāki;
  • ogu ķekari ir sīkāki.

  Fosfors (P) vīnkokam nepieciešams visu veģetācijas periodu.

Kālijs (K)

Kālijs veicina 

  • ogu un dzinumu nobriešanu;
  • pastiprina sakņu sistēmas attīstību;
  • palielina cukura daudzumu un samazina skābes daudzumu ogās. 

Kad trūkst kālija:

  • lapas paliek gaišas, izbalē un lapu malas atmirst.

Ar kālija mēslojumu vīnkokus baro septembrī, 2–3 reizes ik pēc nedēļas. Kālija lielāki zudumi novēroti smilšainās augsnēs. Lai precīzāk noteiktu vīnogu mēslojuma devas, nepieciešams veikt augsnes analīzes.

  Vīnogām ļoti nepieciešams kālijs (K), kad veidojas ogas un arī to briešanas stadijā.

Vīnogu stādu apgriešana

Vīnogu kopšanā liela nozīme ir to apgriešanai, lai sasniegtu kvalitatīvu un augstvērtīgu ražu, kā arī lai nodrošinātu vīnkoka (pēc izcelsmes liānas) augšanu krūmā un nodrošinātu vīnogai stabilu, izgaismotu augšanu, bet kopējam – ērtu kopšanu un ražas savākšanu. Vīnogas Latvijā pārsteidz ar ļoti gariem, spēcīgiem dzinumiem, salīdzinot ar dienvidu zemēm, jo Latvijā diennakts gaišais laiks ir izteikti garāks, tātad garāka diena. Un vīnogai tas nozīmē ilgāku augšanu. Tāpēc nevajag baidīties no spēcīgas apgriešanas, dažkārt pat 80% no kārtējā gada pieauguma. Pasaulē ir ļoti daudz un dažādi vīnogu veidošanas (griešanas) veidi – atšķirīgi katrai klimata zonai un katra vīnkopja pieredzei. Vīnogu apgriešana līdz krūma izveidei ir atšķirīga katrā no audzēšanas gadiem.

Pirmais gads

Jaunais stāds jau pirmajā audzēšanas gadā var sasniegt 1 metra garumu.

  Pirmajā gadā stādiņu audzē vertikāli, piestiprinot pie atbalsta mietiņa. Pazarītes (padusītes) izgriež. 
  Augusta sākumā jauno stādiņu galotņo, nogriežot 3–7 cm (tas ir, zaļo, vēl nenobriedušo daļu, kurā lapas vēl nav nobriedušas un tām redzams spīdums). Tas nepieciešams, lai nodrošinātu stāda nobriešanu (nokoksnēšanos) un sagatavošanos ziemai. 

  Taču rudenī vīnogu atkal apgriež, atstājot 4–5 pumpurus no zemes.

Otrais gads

  Otrā gada pavasarī vīnoga dos vairākus dzinumus. No tiem izvēlas divus visspēcīgākos, pretēji vērstos dzinumus, tie būs skeletzari (pleci), kas veidos vīnkoka pamatu. Divus galvenos dzinumus izsiet plaši un ieslīpi. 

  Augustā, kad tie sasnieguši 1,3–1,5 metrus, dzinumus atkal galotņo, atstājot 12–15 lapas (skaitot no zara pamatnes). 

  Uz rudeni šiem skeletzariem parādīsies pazares (paduses), tās galotņo, atstājot 2 lapas. 

  Rudenī, kad lapas nobirušas, zarus īsina, atstājot 7–8 pumpurus.

Trešais gads

  Pavasarī vīnkoku skeletzarus izsiet horizontāli pie pirmās drāts (špaleras). Jāievēro, ka piesiet nedrīkst pārāk stingri, tad, zaram augot un briestot, piesienamā aukla iespiežas (ieaug) zarā, radot bojājumus.
Pavasarī pirmie sāk plaukt un attīstīties pumpuri, kas ir izvietoti zaru galos, taču vidus pumpuri un tuvāk pie zara pamatnes esošie pumpuri plaukst lēnāk. Tas skaidrojams ar vīnogu bioloģisko īpatnību – polaritāti.
Visus jaunos zarus izsien vertikāli pie izveidotās balstu sistēmas drātīm (špalerām).
  Pēc ziedēšanas veic pirmo nopietno veidošanu un izgriež maz attīstītos, vārgos zarus. Uz katra dzinuma atstāj līdz 2 ķekariem, pārējos izkniebj.
  Jūlija beigās vai augusta sākumā nokniebj galotnes visiem dzinumiem, tas ļauj barības vielām koncentrēties zara pamatnē – tātad arī ogu ķekaros, līdz ar to ogas būs saldākas un aromātiskākas.
  Rudenī zarus noīsina, atstājot jaunajiem, gaiši brūnajiem dzinumiem 2–3 pumpurus.

Ceturtais gads

Ceturtajā gadā jaunos dzinumus, atkal piesien vertikāli. Tālāk seko vīnogas kopšana visas vasaras garumā, izlaužot dzinumus, dzinumus galotņojot, atsienot, galotņojot pazarītes, normējot ķekarus un retinot lapas.
  Pirmo dzinumu izlaušanu veic, kad dzinumi sasnieguši 2–3 cm garumu, tad izlauž vienu no diviem dzinumiem, kas aug no viena pumpura. Vēlāk, kad redzami vīnogu ķekaru aizmetņi, izlauž liekos dzinumus, uz kuriem nav redzams vīnogu ķekara aizmetnis, kā arī vājos dzinumus. Paralēli veic arī dzinumu vertikālo atsiešanu pie špalerām, lai pasargātu tos no nolaušanas. Šķirnēm, kuras ir ar lieliem ķekariem, kā ‘Kišmiš Zaparožskij’, ‘Viktorija’ u.c., ķekariem veic ziedķekaru normēšanu daļu, ziedķekaru izlaužot. Ja ir ļoti garš ziedķekars, to arī saīsina. 

Lielogu šķirnēm uz katriem trijiem auglīgiem dzinumiem vienu atstāj bez ziedķekariem. Kopumā krūmā atstāj 12 ziedķekarus lielogu šķirnēm. Jo mazākas ogas, jo vairāk ķekaru var atstāt – līdz pat 20–25 ķekariem. 

Vīnogām ar mazām ogām ražu var nenormēt un atstāt visus ķekarus.
 Pirmo galotņošanu veic dzinumiem ziedēšanas sākumā, nokniebjot pašu galotnīti ar divām mazattīstītām lapām. Tas nodrošinās labāku barības vielu padevi ogu ķekariem, līdz ar to ogas būs lielākas. 

  Tā kā dzinumu gali ir nogalotņoti, tad attīstīsies pazarītes jeb paduses. Tām augot, pasliktinās gaisa plūsma ap augu, arī ķekaru izgaismojums samazinās, tāpēc pazarītes vajag galotņot, atstājot divas lapas. Ja nogalotņoto pazarīšu pumpuri atkal dod pazarītes, tad tos atkal galotņo, izlaužot tos pilnīgi.
  Kad ogas sāk krāsoties, veic lapu retināšanu. Pakāpeniski norauj tās lapas, kuras aizsedz ķekarus gan zem, gan virs ķekara. Ja to izdara neapdomīgi vienā saulainā dienā, tad uz ogām var parādīties saules apdegumi. Ar lapu retināšanu panāk ātrāku ogu nogatavošanos, labāku gaisa cirkulāciju. Pēdējo vīnogu dzinumu galotņošanu veic augusta vidū. Apturot dzinuma augšanu, panāk to labāku nobriešanu un barības vielu uzkrāšanos dzinumos, kas savukārt palielina vīnkoka ziemcietību. 

  Pēdējo reizi galotņojot, virs augšējā ķekara atstāj ne mazāk kā 9–10 lapas.

Vīnogu stādu apgriešana - 4. gads

Vīnoga pēc apgriešanas

Vīnogu stādu apgriešana - 4. gads

Gadās, kad pēc bargākas ziemas daļa no vīnkoka ir cietusi. Nevajag steigties vīnogu izrakt, ir vērts pamēģināt vīnkoku ataudzēt.
  Zarus apzāģē līdz dzīvajai koksnei. Vīnkoku kopj un mēslo. Jauni dzinums var parādīties augustā, tad jārupējās, lai tie nobriest. 

  Ja cietis kāds no skeletzariem, tad nepieciešams atjaunot skeletzaru. Bojāto zaru nogriež, bet otram skeletzaram jaunos zarus, kā ierasts, izsien vertikāli. Zaru, kurš attīstās spēcīgi un aug vistuvāk skeletzara pamatam, izsien plašā leņķī pret stumbru un izgriež visas ziedkopas, to audzē kā nākamo skeletzaru. 
  Visu vasaru vīnkoku kopj, kā ierasts (aprakstīts pie ceturtā gada kopšanas) – augustā, kad veic pēdējo galotņošanu, šim zaram atstāj 10–12 lapas, pārējo nogriež. Rudenī visus dzinumus īsina, atstājot 2–3 pumpurus, taču topošo skeletzaru īsina, atstājot 7–8 pumpurus.

   Nākamajā pavasarī jauno skeletzaru izsien horizontāli. Tālāk seko kopšana, kā ierasts (skatīt ceturtā gada aprakstā). 

  Šādi var atjaunot vīnkoku, kuram ir vecs vai slimības bojāts skeletzars. 

Vīnogu stādu stādīšana un vietas izvēle

Labākais laiks vīnogu stādīšanai ir agrs pavasaris, bet ar nosacījumu, ka pumpuri vēl nav plaukuši. Taču, ja pumpuri jau pavērušies un redzamas zaļās lapiņas, stādīšanu ieteiktu atlikt uz laiku, kad pagājušas pavasara salnas, jo citādi jaunais stāds var ciest no sala bojājumiem. Ja vīnoga iegādāta aprīlī vai maijā un jau saplaukusi, ieteiktu to audzēt siltumnīcā vai mājās uz saulainas palodzes un izstādīt dārzā pēc salnām. Rūpīgi jāseko, lai šāds stādiņš neiekalstu. Taču stādiņus, kas auguši podiņos vai konteineros, var stādīt līdz pat rudenim. Tikai jāatceras uz ziemu rūpīgāk piesegt. Jo vīnogu ātrāk iestādīsiet, jo labāk tā paspēs iesakņoties un vieglāk pārcietīs pirmo ziemu.

Pie ēku sienām vīnogas stāda ne tuvāk kā 40 cm no pamatiem un 1,5–2 metrus citu no cita, taču spēcīgi augošas šķirnes, kā 'Zilga', pat 3 metri. Dārzā vīnogas stāda rindās, kuras orientētas ziemeļu–dienvidu virzienā. Attālums starp vīnkokiem 1,5–2 metri viens no otras, starp rindām attālums vismaz 3 metri. Stāda pamīšus – tā, lai iepriekšējās rindas vīnkoki nenoēnotu nākamās rindas vīnkokus.

Stādīšanas vietā izrok 50 cm dziļu un 40–50 cm platu bedri. Tajā iepilda trūdvielām bagātu augsni, izveidojot konusu, uz kura uzsēdina stādu ar aprēķinu, ka tas augs 5–7 cm dziļāk nekā audzis iepriekš.  Ja stāda vasarā, stādiņu pirms tam izmērcē ūdenī. Tad bedri līdz pusei piepilda ar auglīgo augsni, pieblietē, aplej ar vienu spaini ūdens. Kad tas uzsūcies, bedri piepilda līdz augšai ar irdenu augsni, to stipri nenoblīvējot. Ap dobi apber ar parastu purva kūdras kārtu līdz 3 cm, tā palīdzēs saglabāt vienmērīgu mitruma līmeni un aizkavēs nezāļu augšanu. Blakus jaunajam stādam stādīšanas brīdī iesprauž aptuveni 1,5 metrus garu atbalsta mietu, kur piesiet dzinumus, kamēr nav izveidota atbalstu sistēma. Vīnogām atbalsta sistēmu veido no mietiem un drātīm (špalerām).  Attālums starp mietiem 6–8 metri. Zemākā – pirmā – špalera ir 30 cm no augsnes virsmas, nākamā – 35 cm, tālāk nākamās – 50 cm.

Vietas izvēle

Vīnoga ir siltumu mīlošs augs. Vīnkokam būtiski ir izvēlēties saulainu, siltu vietu, kuru saule apspīd vismaz sešas stundas. Vēlams, lai izvēlētā vieta ir aizsargāta no ziemeļu vējiem. Uz izsalšanu jutīgākām šķirnēm piemērotākas būs ēku dienvidu sienas. Vīnogai vajadzīga gaisu un ūdeni caurlaidīga, irdena, ar barības vielām bagāta augsne. Smagas, kā arī smilšainas, neauglīgas augsnes jāuzlabo ar trūdzemi, kompostu, humusu (slieku zemi), noder arī sadalījušies kūtsmēsli un purva kūdra.

Taču, ja trūdvielu ir maz, tad izmantojami ir minerālmēsli, kas paredzēti augļu koku, ogulāju mēslošanai un šo kultūraugu sākotnējai attīstībai. Minerālmēsli ir ar sabalansētu slāpekļa(N), fosfora (P), kālija (K) attiecību un satur mikroelementus augiem viegli pieejamās formās. Jo dziļāk uzlabosiet augsni, jo ilgāks mūžs būs vīnkokam. Vēlamais auglīgā slāņa dziļums ir viens metrs.

Vēlams, lai vīnkokam izraudzītā vieta neatrodas uz āderes, vīnkoku novirzot pusmetru nost no āderes punkta.
Jāpārbauda, vai izvēlētā vietā nav augsts gruntsūdens līmenis. Ja izvēlētajā vietā novērots paaugstināts gruntsūdens līmenis, tam sniedzoties augstāk par 1 metru, vīnogas izvēlēto vietu paaugstina, lai no gruntsūdeņiem brīvā vieta sasniegtu 1 metru.
Pirms augsnes sagatavošanas jābūt zināmam, kādu šķirni stādīsiet. No tā atkarīgs, vai augsnes reakcijai jābūt skābākai vai sārmainākai, tāpēc svarīgi ir noteikt augsnes skābuma līmeni (pH). Latvijā augsnes skābuma līmenis ir pH 5.5–6.5. Augsnes reakciju nosaka kalcija karbonāta (Ca CO3) saturs augsnē. Jo augsnē ir mazāk kalcija karbonāta, jo augsne ir skābāka, taču, ja kalcija karbonāta saturs augsnē ir paaugstināts, vīnkokam tiek traucēta dzelzs (Fe) uzņemšana. Tāpēc vēlams ar kaļķošanu nepārcensties, bet to piebarot ar kalciju saturošiem minerālmēsliem turpmākā augšanas periodā. Dažādām vīnogu sugām ir atšķirīga vajadzība pēc augsnes skābuma.

  • Vitis labrusca vīnogām – nepieciešamība pēc augsnes skābuma ir pH 5,2–5,8. Tajā ietilpst Latvijā izplatītākās vīnogas – P. Sukatnieka selekcijas šķirnes, šīs šķirnes ir jutīgas pret neitrālu augsnes reakciju, kas izpaužas kā hloroze. Hloroze ir fizioloģiska slimība, kad vīnogu lapas sāk dzeltēt, bet dzīslas ir izteikti zaļas, kā arī mazs jauno zaru pieaugums.
  • Vitis vinifera vīnogām – pH neitrāls (6–7), tajā ietilpst G. Vēsmiņa šķirnes ‘Liepājas dzintars ’, ‘Liepājas agrā’ , ‘Cīravas agrā’, ‘Dovga’ un Latvijā ievestās šķirnes ‘Beloje čudo’, ‘Elegant Sverhraņij’ , ‘Lora’, ‘PZA-8-11’.
  • Vitis amurensis vīnogām – pH neitrāls, tajā ietilpst tādas populāras šķirnes kā ‘Hasjanskij Sladkij ’ un ‘Kuzminskij siņij’.

Vīnogu stādu ziemošana

Vīnkoka kopšana vasarā ir pamats labai vīnogu pārziemošanai. Jāraugās, lai vīnoga nav pārmēslota ar slāpekli un pārējais mēslojums ir pietiekamās un sabalansētās devās, īpašu nozīmi veltot kālijam, jo tā iznese no augsnes līdz ar bagātīgo ražu ir vislielākā. Ir svarīgi arī, lai vīnogu bagātīgā raža tiek normēta, kā arī vīnogas savlaicīgi novāktas no koka. Autore pēc ražas novākšanas atbrīvo arī dzinumus no špaleriem, lai tie brīvi nokarājas, tādējādi sekmējot labāku dzinumu nobriešanu. Sausos rudeņos pirms sala iestāšanās augsni ap vīnkoku vēlams kārtīgi saliet, it īpaši sausās smilšu augsnes. Tāpat arī pavasarī pirms vīnogu atsegšanas augsni kārtīgi salej, ja ir bijusi bezsniega ziema. Kā jau iepriekš minēts, vīnkoku ziemcietību palielina uz sasalušas augsnes ap vīnkoku aplikti kūtsmēsli, tie kalpo kā segmateriāls.

Rudenī, kad pabeigta vīnkoku apgriešana, vīnkoku atbrīvo no drātīm un nogulda uz zemes.
Ja vasarā vīnkoks slimojis ar neīsto miltrasu, tad lietderīgi ir veikt profilaktisko miglojumu ar 3% Bordo šķīdumu. Ja dārzā ir sastopami grauzēji, tad vēlams vīnogu zaru apakšā un virsū, kā arī ap stumbru aplikt egļu skujas, kas aizturēs grauzējus. Egļu zari ar savu smagumu pieturēs vīnkoku pie zemes, jo ar spraušanu vien bieži izlīdzēties neizdodas. Slapjā augsnē spraišļi, kas izmantoti vīnogu piestiprināšanai pie zemes, izlien ārā. Jāraugās, lai egļu zari nav pārlieku smagi un neaizlauž vīnkoku. Svarīgi noturēt vīnkoka pumpurus un zarus sausumā. Taču, ja egļu zari nav pieejami, tad var izlīdzēties ar lapu koku lapām, kuras iepriekš savāktas, tām pa virsu uzberot blakus esošo augsni. Taču vislabākais vīnkoku sedzējs ir sniegs, katra centimetra sniega kārta aiztur vienu grādu aukstuma. Atkusnī sniegu ap vīnkoku nedaudz pieblietē un pēc katra atkušņa piesegumu atjauno. Vīnkoki, kuri pa ziemu nav bijuši piesegti, var ciest ne tikai no izsalšanas, bet arī no apdegšanas pavasara saulē un izžūšanas vējā. Tāpēc šādus vīnkokus vēlams kaļķot. Pavasarī vīnkokus atsedz, kad augsne atkususi un bērziem parādījušās nelielas lapiņas. To dara mākoņainā dienā, lai saule neizraisa apdegumus. Zem pieseguma var redzēt, ka vīnogām pumpuri jau sabrieduši. Ja nokavē atsegšanu, tad var aplauzt jaunos dzinumus.

Slimības un kaitēkļi

Neīstā miltrasa (Plasmopara viticola)

Pēdējos gados Latvijā ļoti izplatās neīstā miltrasa, tā novērojama siltā, lietainā laikā. Pirmās slimības pazīmes parādās uz apakšējām lapām, uz tām var redzēt brūngani dzeltenus plankumus, bet pēc pāris dienām jau slimība izpaužas uz lapas apakšpuses kā gaiša, pūkaina apsarme. Drīz vien slimība var pārņemt visu vīnogu. Slimās lapas sakalst, iekalst dzinumu miza, ogas kļūst brūnas un nokrīt. 

Neīstās miltrasas sporas pārziemo uz vecām lapām un uz auga daļām, tāpēc labs slimības apkarošanas līdzeklis ir profilaktiskie pasākumi:

  veco lapu un nogriezto dzinumu savākšana un sadedzināšana. Citādi slimība, tai piemērotā klimatiskajā brīdī, dārzā atgriezīsies atkal un atkal.
  Autore izmanto Bordo šķīdumu, kas ir videi draudzīgāks un cilvēka veselībai mazāk kaitīgs. Bordo šķīdums labi pielīp auga daļām, tāpēc ilgstoši aizsargā augu no inficēšanās. Ar Bordo šķīdumu vīnkokus apsmidzina mākoņainās dienās, kad nav spožas saules. Bordo šķīdums ir vara sulfāta (CuSO) un dzēsto kaļķu (CaO) maisījums. 

 Bordo šķīduma pagatavošanai nedrīkst izmantot metāla traukus. Jāievēro , ka abas minētās vielas gatavo atsevišķos traukos, tad vara sulfāta šķīdumu lēnā strūklā lej uzduļķotajā kaļķa maisījumā (nekādā gadījumā otrādi, jo tad Bordo šķīdums neizdosies), nepārstājot maisīt kaļka maisījumu. Maisījumam jābūt sārmainai reakcijai, t.i. , virs pH 6. Mājas apstākļos viegli pārbaudīt, paņemot paraudziņu no gatavā maisījuma un iemērcot dzelzs naglu – ja uz tās veidojas zilganzaļi nosēdumi, tad maisījumam ir skāba reakcija. Ja sagatavotais šķīdums no augšpuses ātri kļūst dzidrs, tas liecina, ka šķīduma reakcija ir skāba. Skābo reakciju neitralizē, nedaudz pievienojot uzduļķotos kaļķus. Šķīduma skābā reakcija apdedzinās vīnkoka lapas un dzinumus, labāk, lai gatavais šķīdums ir vāji sārmains nekā skābs. Bordo šķīduma koncentrācija ir atkarīga no lietošanas laika. Autore savus vīnkokus apsmidzina ar 3% Bordo šķīdumu pavasarī pēc ziemas seguma noņemšanas, kad gaisa temperatūra sasniedz +10° C, tas ir profilaktiski miltrasas ierobežošanai. Taču jūlija sākumā, kad slimībai ir labvēlīgāki apstākļi un tā mēdz parādīties kaimiņu dārzos, profilaktisko miglojumu veic ar 1% Bordo šķīdumu. 

  Jāatceras, ka Bordo šķīdumu nelieto ziedēšanas laikā, kā arī uz jaunām lapām un ogām.

Īstā miltrasa (Uncinula necator)

Tā bojā vīnogas, padara ogas neēdamas. Vairāk novērota biezi saaugušā stādījumā, kā arī segtajās platībās. Miltrasa attīstās sausā, karstā laikā. Slimība parādās jauno dzinumu virspusē nelielu pelēku plankumu izskatā, pēc tam tā pārņem lapu apakšpusi. Slimība ātri var pārņemt augu, to pārklājot ar pelēcīgas nokrāsas pelējumam līdzīgu kārtiņu. Vīnkoks pārstāj augt, ogas neaug un sāk plaisāt, jaunie dzinumi nespēj nobriest. Slimības attīstību veicina sauss gaiss, pārlieks mitrums un slikta vēdināšana.

  Rudenī jāsavāc visas lapas un nogrieztie zari un jāsadedzina. Tie ir profilaktiskie pasākumi, lai izvairītos no miltrasas izplatības, sezonas laikā lielāka vērība jāveltī lapu izkniebšanai, lai veicinātu labāku gaisa apmaiņu stādījumā. 

Pelēkā puve (Botrytis cinerea)

Sabiezinātos stādījumos, kuri vāji ventilējās, bet tiek bagātīgi mēsloti ar slāpekļa saturošiem mēslojumiem, var sastapt pelēko puvi. Slimība novērojama mitrā laikā, biežāk segtās platībās. Tā parādās blīvos ķekaros un uz lapām brūnganpelēku plankumu veidā

  Nekavējoties jāizkniebj puves bojātās ogas. Ja ogas jau sākušas krāsoties, tad to tuvumā izgriež lapas – tas palielinās gaisa cirkulāciju. 

Bakteriālais vēzis (Agrobacterium tumepaciens)

Vīnkoku apgriežot un pieliecot nepiemērotā laikā, pa mikroplaisām tā var inficēties ar bakteriālo vēzi. Uz vīnkoka zariem parādās dažādu formu gaiši izaugumi, kas vēlāk kļūst tumši

  Slimības skartais zars jāizgriež, lai sporas neizplatās tālāk. 

  Gadās, ka bakteriālais vēzis skāris stumbru un sakņu kaklu, tad vīnkoks jāizrauj, saknes jāizrauj un jāsadedzina. Tajā pašā vietā vīnogu vēlams stādīt ne ātrāk kā pēc 5 gadiem. 

Parastā tīklērce (Tetranychus urticae)

Arī kaitēkļi apciemo vīnogu stādījumus. Siltā un sausā vasarā pie ēku sienas audzētām vīnogām parādās parastā tīklērce, tas ir mazs sarkans zirneklītis, kas bojā vīnogu lapas. Bojājuma vietās parādās iedzelteni plankumi, lapa saraujas, uz tām var saskatīt ļoti smalku tīklojumu. Ja tīklērce daudz savairojusies, tad var redzēt uz ogām vara krāsas apsarmi. Tīklērces attīstību aizkavē mitrs gaiss, tāpēc vēlams ap vīnogu stādījumu augsni rušināt. 

  Autore savā dārzā cīņai ar tīklērci izmanto plēsējērces (Phytoseiulus persimilis)

Grimoņu bruņutis (Eulecanium corni)

Pavasarī, noņemot piesegumu, vīnkoks rūpīgi jāapskata. Ja uz tā novērojami zara krāsas (sarkanbrūni) vairogi, tad tās ir Grimoņu bruņutis. 

  Vīnkoku var apstrādāt ar pašgatavotu ziepju šķīdumu spirtā: 20 g zaļo ziepju izšķīdina 1 l karsta ūdens, atdzesē un pievieno 20 ml spirta. Ar to vairākas reizes, izmantojot auduma tamponu, apsmērē bruņutis, pēc tam izlietoto materiālu sadedzina. 

  No derīgiem kukaiņiem var izmantot zeltactiņu (Chrysopa) un zoofagās ziedmušas (Surphidae). 

  Bruņutis jācenšas iznīcināt līdz maijam, jo tad bruņutīm parādās jaunā paaudze, kas tūlīt inficēs visu vīnkoku. 

Dažādi

  Kad ogas krāsojas, pie mums ciemos ierodas putni, tiem noder speciāls tīkls,  lai putni nevarētu piekļūt ogām.

  Gadās, ka vīnogas apciemo lapsenes, kuras caurdur ogu miziņu, un tad arī mušas lielos baros nāk apciemot vīnogas. Ar tām jācīnās savlaicīgi, iekarot pie špalerām pudeles, kurās ir ūdens ar saldinātu, ierūgušu ievārījumu vai medu. Tās darbosies kā ķērāji jeb slazdi, pudeles ik pa laikam jānomaina.

   Ja iestādītais vīnogu stādiņš nīkuļo un ap to zeme ir izcilāta, iespējams, ka viņu ir apciemojis kurmis vai ūdensžurka

  Autore tad iesaka izmantot kurmju ķērājus. Ja dārzā kurmji ir bieži viesi, tad blakus vīnkokam jāstāda samtenes, to izdalītais aromāts nepatīk kurmjiem. Pārziedējušos samteņu ziedus sabāž nesen raktās kurmju alās, kur tam izdalīsies smarža, kas aizbaidīs kurmi.

Vīnogu šķirnes

Sev vispiemērotāko šķirni var atrast, nogaršojot vīnogas. Taču ļoti būtisks ir apstāklis, kur vīnoga tiks audzēta. Atkarībā no stādīšanas reģiona, saules daudzuma un aizvēja ir jāizvēlas vispiemērotākā šķirne. 


Vīnogas tiek iedalītas:

  • galda vīnogu šķirnēs ar lielākām ogām, gaļīgāku mīkstumu;
  • vīna šķirnēs, kurām ogas ir mazākas un ļoti sulīgas
  • universālās, kuras ir patīkamas ēšanai un labi noder pārstrādei un vīna gatavošanai.

Tātad ne mazāk svarīgs ir mērķis, kādam nolūkam vīnoga tiks stādīta. Vīnogas ar izcilu ziemcietību var audzēt apzaļumošanai. Tās būs gan dekoratīvas, gan praktiskas. Vīnogu audzēšanas iesācējiem vajadzētu izvēlēties šķirnes, kuras radītas Latvijā un ir vispiemērotākās mūsu klimatiskajiem apstākļiem.

Vīnogu stādi

Vīnogu izmantošana

Jau izsenis ir zināms, ka vīnogas un vīnogu produkti (protams, arī vīns) ir labs ierocis cīņai ar sirds un asinsvadu slimībām, pateicoties polifenolu (augu valsts izcelsmes ķīmiskas vielas) antioksidantu īpašībām. Vīnogu polifenoli samazina asins recēšanu, novēršot trombu veidošanos, normalizē sirds ritmu un palīdz novērst asinsvadu sašaurināšanos. Joprojām nav pilnīgi skaidrs, tieši kādā veidā polifenoli darbojas, bet fakts, ka tās ir aktīvi darbojošās vielas, ir vispāratzīts. 

  Pavasarī, kad veic vīnogu dzinumu galotņošanu un ziedķekaru retināšanu, visus dzinumus un ziedķekarus rūpīgi savāc un gatavo vīnogu pavasara salātus, pievienojot diedzētus asnus, redīsus un citus zaļumus. Salāti iegūs niansētāku garšu un lielu vitamīnu devu. 

   Autore gatavo arī vīnogu lapu tēju, kuru iegūst no pazarīšu galotņotajām lapām. Pagatavošana ļoti vienkārša, tējai paredzētās lapas cenšas savākt priekšpusdienā, bet tā, lai uz tām nebūtu rasas lāšu. Lapas izklāj ēnainā, labi vēdinātā vietā. Pēc pāris dienām lapas pagroza, apmaisa, bet pēc 5–6 dienām tēja gatava. To glabā hermētiski noslēgtos stikla traukos, tumšā vietā. Īpaši aromātiska izdodas tēja no vīnogu šķirnēm, kam piemīt muskata aromāts. 

  Zaļu vīnogu lapu var izmantot asiņošanas apturēšanai, iekaisuma un tūskas mazināšanai. Vīnogu lapām ir baktericīda iedarbība. Tās palīdz dziedēt strutojošas brūces. Uz brūces uzliek svaigas, sasmalcinātas vīnogu lapas. 

 Ja dārzā aug vīnogas ar vienādu ienākšanās laiku, tad pienāk brīdis, kad rodas svaigo ogu pārbagātība. Tad ogas iespējams pārstrādāt un gatavot vīnogu sulu. Vīnogu sulas pagatavošanai ogas atdala no ķekariem un izspiež. Ļauj sulai nostāties, tad lēnām sulu no virspuses nosmeļ, bet var izmantot arī plastmasas caurulīti, kas paredzēta vīna pārliešanai. Sulu uzmanīgi nolej tā, lai neaizskartu biezumus. Tad liek traukā pasterizēties (vēlams izmantot emaljētu trauku). Sulu pasterizē 75° C grādu temperatūrā 30 minūtes. Sulu pilda traukos, labāk izmantot stikla pudeles, tad sula labāk glabājas. Glabā vēsā vietā. 

 Ja ogas spiestas mehāniski, ar hidrauliskās spiedes palīdzību, tad var izmantot arī nosēdumus, kas palikuši no vīnogu sulas pagatavošanas. No nosēduma biezumiem atdala kauliņus, tos žāvē atsevišķi, bet miziņas un mīkstumu žāvē atsevišķi. Autorei šim mērķim ir speciāli iegādāts elektrisks augļu žāvētājs. Lai iegūtu īpaši veselīgu produktu, tad žāvēšanu veic līdz 45° C aptuveni 5–6 dienas, pēc tam gatavo produktu samaļ, iegūstot vīnogu pulveri, ko uzglabā stikla traukos. To izmanto, bagātinot bezpiedevu jogurtus, saldos ēdienus un grieķu jogurtus, spēka pienu. Iegūstam veselīgu, vitamīniem bagātu ēdienu. 

  Taču atdalītās vīnogu sēklas žāvē atsevišķi, tām žāvēšanas laiks nepieciešams nedaudz ilgāks 7–9 dienas. Kad sēklas izžuvušas, tās tāpat kā iepriekšējo produktu glabā stikla vai plastmasas slēgtos traukos. Rezultātā gatavojam vīnogu kauliņu pulveri. Pirms lietošanas nelielu daudzumu samaļ (jo, glabājot ilgāk, samaltais pulveris sacietē), to lieto pa 1/2 tējkarotei no rīta, uzdzerot glāzi ūdens. Tā esam ieguvuši uztura bagātinātāju, kas ir atzīts par vienu no spēcīgākajiem antioksidantiem pasaulē. Tā aktivitāte ir spēcīgāka nekā E vitamīnam un C vitamīnam. Tas ir arī visefektīvākais brīvo radikāļu atvairītājs. Tas paaugstina asinsvadu tonusu un elastību, tam ir pretiekaisuma, pretalerģiska, pretvīrusu, pretsēnīšu iedarbība, tas nostiprina matu un nagu struktūru, stimulē imūno sistēmu, aizkavē novecošanās procesus. Tas attīra asinis un izvada no organisma toksīnus. Vīnogu kauliņu pulveri var izmantot, arī gatavojot dažādus ķermeņa skrubjus. 

  Lai saglabātu neaizmirstamo vīnogu aromātu un izmantotu to, bagātinot ēdienus, autore gatavo vīnogu etiķi. Stikla pudelē ar platāku kakliņu ieber dažādu šķirņu vīnogas. Pudeli piepilda ¾ ar ogām, pārlej ar etiķi (autore izmanto dabīgo ābolu etiķi). Garšas pastiprināšanai var pievienot arī ¼ vīnogu sulas. Aizkorķē un uzglabā ledusskapī vai aukstā pagrabā.

Mājas vīns

Mājas vīni no pašu audzētām vīnogām

Vīna gatavošanai svarīgi sagaidīt vīnogu gatavību, kad tām cukura līmenis ogās ir visaugstākais. Vīnogas novāc sausā laikā. Ogas nolasa no kātiņiem, atbrīvo no bojātām ogām. Ogas vēlams nedaudz atdzesēt, paturot tās vēsā vietā vai augļu pagrabā, tad ogu aromāts izdalīsies spēcīgāk. Gaišo vīnu un tumšo vīnu gatavošanas receptes ir atšķirīgas. 

Autore vairāk gatavo sarkanos vīnus, tāpēc piedāvājam sarkanā vīna raudzēšanas recepti.
Vīnogas saspaida un ielej raudzējamā traukā. Raudzēšanai izmanto koka, stikla vai plastmasas traukus. 15 litriem saspaidītas ogu masas pievieno 6–10 litrus uzkarsēta, atdzesēta cukura sīrupa (10 litriem pievieno 4 kg cukura).  Sagatavoto masu raudzē istabas temperatūrā. Katru rītu un vakaru apmaisot ar koka (plastmasas karoti). Pēc 3–5 dienām biezumus atdala no šķidruma. Gatavajam šķidrumam pievieno vīna ieraugu, izmantojot specializēto vīna raugu (iegādājams www.majasvini.lv). Sākas intensīva rūgšana, kad rūgstošo sulu ik pa laikam apmaisa un nosmeļ apkaltušās putas. 

Kad putošanās ir mazinājusies, rūgstošo sulu vēlreiz atdala no nosēdumiem, iepilda noslēdzamos traukos, lai nepiekļūst gaiss (izmanto hermētiski slēgtus traukus, kuriem vākā ievietoti hidroslēdži). Tālākā raudzēšana notiek vēsā vietā. Jo lēnāk vīns rūgs, jo labāks būs tā aromāts. Vīns norūgst aptuveni 1 mēneša laikā. Pēc rūgšanas vīnam ļauj izgulsnēties duļķiem un nogulsnēm. Kad vīns izskatās dzidrs, to ar plastmasas caurulīti uzmanīgi nolej mazākos traukos. Nolieto vīnu piepilda traukā tik daudz, lai paliek pēc iespējas mazāka gaisa sprauga. To joprojām glabā vēsumā, jo dzidrināšana turpinās. Vīnu pilda pudelēs, kad tas ieguvis vēlamo garšu. Pudeles aizkorķē un glabā ieslīpi.